Kad viņš ar Kapiolani devās karaliskajos ceļojumos pa salām, tad mājastēviem, pie ku­riem viņi iegriezās, vajadzēja nobēdzināt visas personis­kās relikvijas. Jo teorētiski karalim pieder viss viņa pa­valstnieku īpašums; un Kalakaua apvienoja teoriju ar praksi, tiklīdz ieraudzīja kādu senlaiku priekšmetu.

No viņa tad mans tēvs Kanau bija apkritis ar šo kolekciju sērgu, un tāpat tā pielipa Hivilani. Tomēr mans tēvs bija moderns cilvēks līdz pat pirkstu galiņiem. Viņš neticēja ne kahutia (priesteru), ne arī misionāru dieviem. Viņš neticēja nekam citam kā vien cukura akcijām, zirgu audzēšanai un tam, ka viņa vectēvs bijis nelga, nesavāk­dams kādu pulciņu Aizeku Deivisu un Džonu Jangu līdz ar vara lielgabaliem, pirms devās karā pret Kamehatnehu. Viņš retumus vāca tikai aiz tīra kolekcionēšanas prieka; bet mana māte to ņēma nopietni. Tālab viņa arī nodevās tieši kauliem. Es vēl atceros, ka viņai bija riebīgs vecs akmens elkutēls, pie kura viņa mēdza vaimanāt un kuram rāpoja apkārt pa grīdu. Tagad tas atrodas Diakonu muzejā. Pēc mātes nāves es to turp nosūtīju, bet viņas kaulu kolek­ciju — uz Karalisko mauzoleju Olokanā.

Nezinu, vai jūs atceraties, ka viņas tēvs bija Kāukū. Jā, jā, tas pats, un viņš esot bijis īsts milzis. Kad cēla Mau­zoleju, viņa kaulus, rūpīgi notīrītus un iebalzamētus, iz­raka no slepenās apbedījuma vietas un novietoja Mauzo­lejā.