Mātei bija vecs kalpotājs Ahuna. Kādu nakti viņa nozaga no Kanau atslēgu un pavēlēja Ahunam iet un izzagt viņas tēva- kaulus no Mauzoleja. Es to zinu. Un viņam tiešām vajag būt milzim bijušam. Hivilani viņu glabāja vienā no vislielākajām krūkām. Kādu dienu, būdams vēl tāds pamazs puišelis un iekārojis uzzināt, vai Kāukū no tiesas bijis tik liels, kā nostāsti pauž, es izmakšķerēju no krūkas viņa nebojāto apakšžokli līdz ar aptinumu un piemēroju to sev. Es varēju izbāzt galvu tam cauri, un tas palika guļam man uz pleciem un ap kaklu kā zirga sakas. Un žoklī vēl atradās visi zobi līdz pat pēdējam, baltāki nekā porcelāns, bez viena bojājuma, zobu emalja bez plankumiņa un skrambiņas. Es par šo pārkāpumu dabūju vienīgo pērienu savā mūžā, kaut gan mātei nācās pasaukt veco Ahunu, lai tas palīdz mani nopērt. Tomēr šis starpgadījums man lieliski pakalpoja. Es iemantoju mātes uzticību, tāpēc ka nebaidījos no mirušo kauliem, un tas man palīdzēja izkarot tiesības mācīties Oksfordā. Gan jau pats dzirdēsiet, ja vien mašīna nepiebrauks ātrāk.
Vecais Ahuna bija viens no īsti veclaicīgajiem kalpiem, dzimuša verga uzticamas kalpības zīme viņam bija iededzināta kā miesā, tā dvēselē. Ahuna par manas mātes un mana tēva dzimtu zināja vairāk nekā viņi paši abi kopā. Un vēl viņš zināja to, kas nebija zināms nevienam citam dzīvajam, — gadsimtiem ilgi izmantoto apbedījumu vietu, kur paslēpta lielākā tiesa Hivilani un Kanau senču kaulu. Kanau nekādi nespēja izdabūt šo noslēpumu no vecā vīra, kurš manu tēvu uzlūkoja par atkritēju.