brāļiem, tagad, divdesmitā gadsimta otrā desmita pašā sākumā, lielās pasaules apslī- pētais, ar Oksfordas akcentu runājošais princis Akuli, princis Kalmārs, tirasinīgs polinēzietis, dzīvs tilts pāri gadu tūkstošiem, labs biedrs, draugs un ceļa kompanjons, izkāpa no sava salūzušā septiņtūkstoš dolāru limuzīna, lai, kopā ar mani pakavēdamies begoniju paradīzes vientuļnie- cībā četrsimt pēdu virs jūras un viņa salas metropoles Olo- kanas, pastāstītu par savu māti, kas mūža galā atgriezusies pie senlaiku reliģiskajiem uzskatiem un senču pielūgšanas kulta, piepildīdama savas telpas ar apbedījuma krūkām, kurās glabājusi cītīgi kolekcionētus to būtņu kaulus, kuras bijušas viņas priekšteči pagājībā līdz pat galējai laiku tumsībai.
— Karalis Kalakaua tur pāri Oahu salā aizsāka šo kolekcionēšanas māniju, — princis Akuli turpināja. — Un viņa karaliene Kapiolani arī pārņēma šo māniju. Viņi vāca visu ko — .vecus makaloa paklājus, vecus tapa (primitīvs audums no koka mizas šķiedrām), vecus kalabašus, vecas četrairu laivas un elkutēlus, kurus priesteri bija paglābuši no vispārējā elku grautiņa 1819. gadā. Es gadiem ilgi vairs neesmu ne acīs redzējis no pērlenes vāka izgrieztu makšķeres āķi, bet varu zvērēt, ka Kalakauam tādu bija sakrāts tūkstošu desmit, nemaz nerunājot par makšķerāķiem no cilvēka žokļa kaula, putna spalvu tērpiem, apmetņiem, ķiverēm, akmens cērtēm un poi stampām ar fallisku nozīmi.