Bet, kad viņi bija izklāstījuši savu nodomu, uzradās vēl kādas pilikia (grūtības). Mana tēva nostāja nocietināja manu apņēmību. Es atteicos piedalīties šajā kaulu čiepšanas ekspedīcijā. Paskaidroju, ka man uzšķaudīt visiem manas ģimenes un manas tautas alii kauliem. Redzat, es tikko biju atklājis Zilu Vernu, ko man aizdeva vecais Hovards, un lasīju to vai bez elpas. Kauli? Ja vēl tur bijuši ziemeļpoli, zemes centri vai astainas komētas, uz kurām jāt pa starpzvaigžņu telpu! Protama lieta, man nemaz negribējās doties nez kādā kaulu meklēšanas ekspedīcijā. Es teicu, ka mans tēvs ir spēcīgs vīrs, lai iet vien pats, un gan jau pēc tam viņš godīgi padalīsies ar māti, ja būs kādus kaulus pārnesis. Bet viņa apgalvoja, ka tēvs esot visu kolekcionāru kauna traips, — īstenībā viņa lietoja gan līdzīgas nozīmes, tikai daudz spēcīgākus izteicienus.
«Es viņu pazīstu,» tā centās mani pārliecināt. «Viņš taču gatavs savas mātes kaulus likt uz derībām zirgu skriešanās sacīkstēs vai nospēlēt uz kārtīm.»
Modernā skepticisma ziņā es turējos tēva pusē un paskaidroju mātei, ka viss tas ir tīrās aplamības. «Kauli?» es sacīju. «Kas tad ir kauli? Kauli ir arī lauku pelēm, visādām žurkām un pat tarakāniem, kaut gan tarakāni valkā savus kaulus ārpusē un miesu iekšpusē. Starpība starp cilvēku un pārējiem dzīvniekiem,» es sprediķoju, «ir nevis kaulos, bet smadzenēs. Āre, vērsim taču ir lielāki kauli nekā cilvēkam, un ne vienai vien zivij, ko esmu apēdis, kaulu bija daudz vairāk, un, ja reiz runā par kauliem, tad nevienai radībai to nav tāds lērums kā valim.»