Tā bija atklāta valoda, kādu mēs, havajieši, esam paraduši runāt, kā jūs pats jau sen būsiet novērojis. Par atbildi viņa ne mazāk vaļsirdīgi izteica nožēlu, ka neesot mani atdevusi svešiem ļaudīm par audžubērnu, tikko es piedzimis. Tālāk viņa sāka gausties par to, ka vispār dzemdējusi mani. No tā jau bija vairs tikai solis, lai izdarītu ar mani anaatia. Viņa jau to piedraudēja, bet tad es paveicu drosmīgāko, ko jebkad esmu uzdrīkstējies. Vecais Hovards bija man uzdāvinājis kabatas nazi ar daudziem asmeņiem, korķu viļķiem, skrūvgriežiem un visādām citām ierīcēm, to skaitā arī mazām šķērītēm. Es tūdaļ tās izvilku un apgraizīju sev pirkstiem nagus..
«Se,» es teicu, ielikdams tai rokā nagu atgriezumus. «Nu tu redzi, ko es par to visu domāju. Te tev ir pievilinātā ju vai cik. Ej un izdari ar mani atiaana, ja vari!»
Jau minēju, ka tā bija drosmīga rīcība. Tik tiešām ta. Man taču bija tikai piecpadsmit gadu, un visu savu mūžu es biju nodzīvojis šajā mistēriju biezoknī, bet skepticismu piesavinājies tikai nupat — tā teikt, ādai cauri tas nesniedzās. Skeptiķis es varēju būt ārpusē, saules spožumā.