— Apmēram šādā pakāpē notikumi bija ievirzījušies, kad vecais Ahuna pēdīgi padevās Hivilani. Tas ir, ne jau galīgi padevās. Viņš sagudroja kompromisu. Te nu nāk vieta, kur sākas mana dalība notikumos. Ja Ahuna atnesīs Hivilani viņas mātes un vectēva kaulus (kurš bija Kāukū tēvs un, kā nostāsti pauda, bijis pat vēl lielāks nekā viņa milzenis dēls), viņa atdos Ahunam tā matu šķipsnu, ar kur-as palīdzību saucināja vecajam kalpam nāvi. No otras puses, Ahuna izkaulēja noteikumu, ka nevajadzēs atklāt tai slepeno apbedījumu vietu, kurā atdusas visi Lakanajas alii no pat sirmās senatnes. Tomēr viņš bija pārāk vecs un viens pats neuzdrīkstējās doties šajā dēkā, tālab vajadzēja palīdzības no kāda, kuram tad gribot negribot nāktu zināms kapeņu noslēpums, un šis ķāds biju es. Es biju augstākais alii līdzās savam tēvam uiļ mātei, un arī viņi nebija augstāki par mani.
Tā nu uz skatuves parādījos es, ieaicināts krēslainajā istabā, lai stātos priekšā abiem šiem ērmotajiem sirmgalvjiem, kuri kaulējās ap nāvi. Tie nu gan bija pāris — māte tik resna, ka bez palīdzības ne kustēties nespēja, bet Ahuna izdilis kā skelets un tikpat sagrabējis. Manu māti uzskatot, varēja likties, ka viņa, uz muguras atgulušies, bez trīša bloka uz sāniem pavelties nespēs; bet no
Ahunas radās iespaids, ka viņa izkaltušais žagara ķermenis sabirzis drupatās, ja kāds viņam nejauši piedursies.