Kāda velna pēc es iegrūdu tos pēdējos divdesmit tūkstošus Kērtisa plantā­cijā? Hovards jau mani brīdināja, ka gaidāma cenu kri­šanās, bet es domāju, ka pudele liek viņam melst niekus. Un Kērtiss izpūta sev dzīvību, bet viņa galvenais luna (plantācijas laukstrādnieks) ir aizbēdzis ar viņa meitu, cukura ķīmiķis saslimis ar tīfu, un viss iet uz postu.»

Viņš sasita plaukstas, aicinādams kalpus, un pavēlēja: «Atvediet manus dziedātājzēnus! Un hulas dejotājas — labi daudz! Un aizsūtiet pēc vecā Hovardal Kādam tik un tā būs jāmaksā, un es viņa sešus dzīves mēnešus par vienu mēnesi saīsināšu. Bet par visam lietām — muziķu! Lai būtu mūzikai Tā ir stiprāka par viskiju un iedarbojas žiglāk nekā opijs.»

Viņš bija taisni saindēts ar savu mūziku! Bet vēl viņa tēvs, senlaiku mežonis, reiz bija nokļuvis uz kādas franču fregates un tur pirmo reizi dzirdējis orķestri. Kad mazais koncerts bijis galā, kapteinis, lai uzzinātu, kurš gabals tam paticis vislabāk, apjautājies, kuru šis vēlētos noklau­sīties vēlreiz. Un, kad vectēvs to bija apstāstījis, — kā jūs domājat, kurš gabals tas bija?

Kamēr princis iededzināja jaunu cigareti, es atzinos, ka nespēju uzminēt.

—   Kā, nu taču pats pirmais, protama lieta. Ne jau pir­mais mūzikas gabals, bet gan instrumentu uzskaņošana, kas ievadīja koncertu.

Es palocīju galvu, uzjautrināts par šo gaumi, bet prin­cis Akuli, vēlreiz uzmetis bažīgu skatienu vecajai wahine un tās pusgatavajam hala lei, atgriezās pie stāsta par savu senču kauliem.