«Sivēns!» viņš uzbrēca Ahunam. «Cūkas galva! Smirdošā zivs! Sprāgsti vien nost, un tad būs miers! Muļķis tu esi! Tas viss taču ir blēņas. Nekā tāda vispār nav. Pat tas žūpa haole Hovards var pierādīt, ka misionāri ir melkuļi. Bet pudele džina savukārt pierāda, ka Hovards ir melkulis. Ārsti saka, ka viņš vairs neķeipšot ne sešus mēnešus. Bet pat džins melo. Un dzīve melo tapat. Bet pār mums nākuši grūti laiki, cukura cenas strauji slīd. Manas sugas ķēves apkritušas ar ienāšiem. Es vēlētos, kaut varējis likties gar zemi un nogulēt simt gadus no vietas, lai uzmodies atrastu, ka cukura cena cēlusies par simt procentiem.»
Tēvam bija tāda filozofiska nosliece, un viņš mīlēja stakato formā inetāties- ar rūgtām asprātībām. Te viņš sasita plaukstas. «Atnes man glāzi viskija,» viņš pavēlēja kalpotājam. «Nē, atnes man divas glāzes!» Tad viņš pievērsās Ahunam. «Ej un ļauj sevi nomirdināt, tu vecais pagāns, tu tumsības atlieka, tu nāves smaka no elles dibena, tāds tu esi! Tikai nesadomā beigties nost te manās istabās! Es vēlos šeit jautrību un smieklus, mūzikas saldās skaņas un jauniešu skaistās kustības, nevis slimu krupju kvākstēšanu un dzīvus miroņus, kas, acis izvalbījuši, vēl steberē man apkārt uz drebošiem stilbiem. Pats es arī tāds būšu, ja vien dzīvošu ilgu mūžu. Bet mūžīgi mūžos man būs žēl, ja nedzīvošu ilgi.