Hivilani ar veco dīvaini kaulējās jau gadiem. Kā viņai vispār jel to vienu reizi palaimējās Ahunu pielauzt, to es nespēju aptvert. Protams, no ārienes jau šķita, ka viņa no tiesas ir uzticīga vecajai reliģijai. Varbūt tas pārliecināja Ahunu mazliet piekāpties. Vai arī viņa varbūt bija iedzinusi tam bailes, jo zināja veselu birumu veco Huni peste- ļotāju buramo penteru un prata izlielīties, ka uzturot vissirsnīgākās attiecības ar Uli, kas ir visu burvju galvenais burvestību dievs. Viņa tālu pārspēja parasto kahuna la- paau (burvi), ja vajadzēja pielūgt Lonopuha un Kolea- moku; viņa tulkoja sapņus un parādības, izskaidroja zīmes un pareģojumus un pat — vai varat iedomāties! — zīlēja pēc dzīvnieku iekšām; pesteļu dieva Maiola praktiķi viņas priekšā palika melni un maziņi; viņa tiem uzlaida pulē hee būrumu, kas liek galvai griezties; un ar pilnām tiesībām viņa varēja uzstāties ar kahuna hoenoho, tas ir, moderno spiritismu, tur viņa bija nepārspējama. Es pats tiku redzējis, kā viņa dzer vēju, uzlaiž krampju lēkmi un pareģo. Aumakua bija viņai kā brāļi, kad viņa slepus lika tiem ziedojumus uz sagrauto heiau (tempļu) altāriem, skaitīdama garum garus lūgšanu pantus, kas man bija galīgi nesaprotami, kaut ari klausoties šermuļi lodāja pa kauliem. Un, kas attiecas uz veco Ahunu, tad to viņa apstulbināja ar savām mistikas narkotikām tiktāl, ka tas gaudodams vatstījās f)a grīdu un koda pats savā miesā.