Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes prinča Akuli limuzīnam bija pārlūzusi ass, un mēs abi meklējām patvērumu no saules šās kalnu mājiņas dārza ēnainajā biezoknī. Stiebriem jumtā būdiņa bija pavisam necila, bet tā stāvēja pasakainā begoniju dārzā — puķes pleta krāšņos ziedu pušķus pēdas divdesmit virs mūsu galvām, tās līdzinājās kokiem ar lokaniem stumbriem cilvēka delma resnumā. Te mēs atspirdzinājāmies ar kokosriekstu sulu, kamēr kāds kovbojs aizjāja divpadsmit jūdžu garo ceļu līdz tuvākajam telefonam, lai ataicinātu mašīnu no pilsētas. Pašu pilsētu — Lakanajas salas metropoli Olokanu — varējām saskatīt kā pelēksnīgu dūmu plankumu piekrastē, kad lūkojāmies lejup pār jūdzēm plašajiem cukurniedru laukiem, pār bangu vainaga apvīto rifa strēmeli un zilgo okeāna dūmaku līdz pat Oahu salai, kas kā blāvs opāls vizmoja pie apvāršņa.
Maui ir Havajas Ieleju sala un Kauai — Dārzu sala; bet Lakanaja, kas izvietojusies netālu no Oahu, kā tas visiem zināms tagad un kā to zinājuši jau sen un vienmēr, ir visas salu grupas Dārgakmens. Lakanaja nav vislielākā, ne arī pati mazākā sala, bet visi atzīst to par pašu krāšņāko, jo tā ir pirmatnēji mežonīga skaistuma apņemta un — salīdzinājumā ar tās lielumu — arī bagātākā no visām salām. Tajā iegūst visvairāk tonnu cukura no akra, tās kalnuvērši ir vistreknākie, lietus uz tās līst visdāsnāk, taču nekad nenodara postījumus.